BACK TO STEREO

Ievads
Liķieri ir dzērieni ar alkohola saturu virs 15 %, kuri radīti izmantojot dažādu veidu destilātus, harmoniskā savienojumā ar izejvielu, kura piešķir dzērienam garšu un aromātu, papildinot visu ar cukuru. Dažkārt cukura vietā tiek izmantots medus, karamele vai citi saldinātāji. Lielākā daļa pasaules liķieru satur ne mazāk kā 100 gr. cukura uz 1 litru šķidruma, bet cream liķieri ne mazāk kā 400 gr cukura uz 1litru šķidruma. Gandrīz visi pasaules liķieri ir izteikti diģestīva dzērieni, kurus pasniedz tikai pēc maltītes.

Liķieru vēsture
Uzskata, ka pirmos liķierus XI gadsimtā, kā medicīnisku mikstūru, pagatavoja Rietumeiropas mūki. Pastāvīgu eksperimentu rezultātā, mūki centās radīt jaunības eliksīru un citas ārstnieciskas mikstūras. Tā kā daudzas no tām bija smērā rūgtas, mūki pievienoja tām medu. Sākotnēji liķierus pagatavoja izmantojot vīnu. Tā laika labākos liķierus ražoja Francijā un Itālijā. Drīzumā liķieru gatavošanas metodi pārņēma Holandieši (starp citu, šīs valstis vēl joprojām ir līderi liķieru ražošanā). Līdz mūsdienām, no tā laika liķieriem ir nonākuši tādi kā „Arquebuse de Fermitage”, „Elixir Vegetal” un „Eau de Melisse”. Katram ražotājam bija sava slepena liķiera recepte, kura pārgāja no paaudzes paaudzē. XII gadsimtā Francijā alkoholiskos dzērienus varēja ražot tikai mūki, bet Holandē jau tika ražoti pirmie komerciālie liķierīši. Kad Eiropas kolonisti okupēja kārību jūras salas, tika atklāta pomerance (rūgts apelsīnu paveids). Šiem augļiem piemita bagātīgs aromāts un tāpēc tie tika izmērcēti alkoholā un destilēti. Rūgto garšu slāpēja ar cukuru, kā rezultātā radās pasaulē populārais liķieris Curaçao. XVII gadsimtā liķieri oficiāli tika atzīti karaļu galmā. Tos lietoja galvenokārt tikai augstākā sabiedrība. Parādoties Eiropā cukurniedrēm un dažādām eksotiskām garšvielām, uzlabojās arī liķieru kvalitāte. Nepatīkamais zāļu aromāts un garša tika noslāpēti, kā rezultātā palielinājās dzēriena pārdošanas apjomi. Sākotnēji liķieriem bija latīnisks nosaukums „Museum”. XIX gadsimtā iestājās liķieru baudīšanas zelta ēra. Tad arī radās, pasaulē populārākie liķieri tādi kā Cointreau, Chartreuse, Grand Marnier, Galliano, Bénédictine D.O.M. un citi.

Liķieru ražošana
Visi pasaules liķieri sastāv no:
1) Alkoholiskās bāzes – vīna, vodkas, džina, ruma, tekilas, viskija, brendija, konjaka un citiem destilātiem.
2) Garšas produkta – ogām, augļiem, kafijas, tējas, piena, olām, zālaugiem un garšvielām, dažādu produktu miziņām, saknēm, kakao, riekstiem un citām garšu veidojošām izejvielām.
3) Cukura, medus vai cita saldinātāja.

Pastāv divi liķieru pagatavošanas pamatveidi:
Pirmais veids – dažādu augļu, ogu, zālaugu vai citu izejvielu mērcēšana dažādu veidu destilātos (biežāk graudu spirtā vai brendijā), kura ilgst vairākus mēnešus. Pēc tam dziru filtrē, atšķaida ar destilētu ūdeni un pievieno cukuru, medu un citas slepenas garšvielas.
Otrs veids – dažādu augļu, ogu, zālaugu vai citu izejvielu mērcēšana, dažādu veidu destilātos (biežāk graudu spirtā vai brendijā), kura ilgst tikai nedēļu vai pāris stundas. Pēc tam šo dziru destilē, vienu reizi, speciālās destilācijas iekārtās „patent still”. Dzēriena ražošanā izmanto destilācijas procesa vidējo tecējumu tā saucamo „sirdi”, kurai pievieno cukuru, kā arī citas slepenas garšvielas un atšķaida ar ūdeni līdz vajadzīgajam stiprumam. Augstas klases liķierus mēdz izturēt koka mucās. Dažkārt liķieru ražošanu veic apvienojot abas metodes.

Liķieru iedalījums un to pasniegšana
Stiprie – ar alkohola saturu no 35 – 50 %.
Vidēji stiprie – ar alkohola saturu no 25 – 30 %.
Vājie (cream) – ar alkohola saturu no 15 – 25 %. Šie liķieri var būt radīti izmantojot piena produktus un tie var būt nedaudz saldāki par pārējiem. Dažkārt šos liķierus mēdz dēvēt par deserta liķieriem.

Liķieriem iespējamas trīs kvalitātes kategorijas:
Galda liķieri – liķieri, kura pamatā ir vienkāršs destilāts bez dvēseles.
Kvalitatīvi liķieri ir liķieri, kura pamatā ir augstas kvalitātes destilāts bez dvēseles. Šie liķieri var būt nedaudz izturēti koka mucās un pildīti savdabīgās pudelēs. Receptes šāda veida liķieriem var būt vairākus simtus gadus vecas.
Augsti kvalitatīvi liķieri – liķieri, kuru ražošanā izmanto iepriekš koka mucās izturētus dzērienus (vīnu, konjaku, viskiju un līdzīgus). Liķieri vienmēr tiek pildīti neatkārtojamās pudelēs, kuras ir aiztaisītas ar korķa koku. Receptes liķieriem var būt vairākus simtus gadus vecas.

Ķiršu liķieri
Parasti tie ir vienkārši galda liķierīši, kurus ražo daudzas kompānijas.
Cherry Brandy liķieris
Šis liķieris radīts izmantojot augstas klases ķiršu ekstraktu, savienojot to ar brendiju. Liķierim piemīt izteikts ķiršu aromāts ar mandeļu niansīti un maiga, nedaudz savelkoša garša. Alkohola saturs šajos dzērienos ir no 24-35%. Uzglabāšanas temperatūra ir +16 +18. Pasniegt varat tīrā veidā, kokteiļos vai vienkārši ar ledu.

Palinka – divkāršas destilācijas ķiršu brendijs, nav uzskatāms par liķieri. Tradicionāls Ungārijā un Rumānijā, var būt gatavots no ķiršiem, plūmēm vai citām :) izejvielām.

Bez papildus komentāriem! :)

Visas šīs reklāmas atrodamas Latvijas Radiofona izdevumā “Latvijas Vilnis”, 1940. gads. Dažas ir joprojām tīri vai achtuālas.

16. gadsimtā ļoti ienesīga bija tirdzniecība ar vīnu. Holandieši bija tā laika labākie komersanti, kuri Francijas vīnu transportēja uz daudzām pasaules valstīm. Dažkārt šī produkcija, temperatūras un ilgstoša ceļojuma ietekmē zaudēja savas garšas īpašības. Holandiešiem jau no seniem laikiem bija pazīstams destilācijas process un tāpēc tie izdomāja, ka vīnu daudz ērtāk būtu transportēt atdalot no tā ūdeni. Izmantojot destilācijas procesu, holandieši ieguva vīna koncentrātu, kura transportēšana aizņēma daudz mazāk vietas un ilgstoša ceļojuma laikā dzēriens nebojājās. Destilācijas iznākumu viņi nosauca par „dedzināto vīnu” jeb “bradwijn” no kā arī ir cēlies vārds „brendijs”. Nokļūstot galapunktā holandieši koncentrātu atšķaidīja ar ūdeni un atkal ieguva vīnu. Anglijas un Francijas kara rezultātā, vīna tirdzniecība strauji samazinājās. Dauzi vīna koncentrāti, ilgstoši tika turēti ozolkoka mucās, gaidot labāku komerciālu laiku. Kad tirgonis pēc laika nobaudīja šo vīna koncentrātu, viņš konstatēja, ka dzēriens ir palicis tumšāks, alkohola saturs bija samazinājies un dzērienam bija parādījies īpašs aromāts un pavisam cita garša. Tā arī sākās brendija ražošana.
Apmēram 1701. gadā Francijas dienvidrietumos, Konjaka pilsētas apkārtnē sāka dibināties daudzas tirdzniecības kompānijas (starp citu daudzas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām). Pateicoties Anglosakšiem, strauji attīstījās tirdzniecības apjomi, kā rezultātā ļoti populāra kļuva Konjaka pilsēta un tās apkārtnē ražotais brendijs. 1778. gadā tika parakstīta komerciāla vienošanās starp Angliju un Franciju, kas paredzēja būtiskas brendija, muitas nodokļu atlaides. Pateicoties šim līgumam brendija ražošana uzņēma milzīgus apgriezienus. Brendiju ražoja visā Francijā, tomēr pats labākais tika radīts Konjaka pilsētas apkārtnē.
Drīzumā iestājās krīze. Pēc Ludvigķa XVI nāves pret Franciju vērsās daudzas Eiropas valstis. Brendija eksports samazinājās par 60 %, gada laikā. Taču pateicoties Napoleona kara gaitām, drīzumā katrā viņa iekarotajā valstī zināja par šo lielisko dzērienu. Uzskata, ka tieši Napoleons brendiju nosauca par godu Konjaka pilsētai, kuras apkārtnē tas tika ražots.
1860. gadā parādījās ideja, ka konjakam ir jāpaliek par visas pasaules īpaši pazīstamu dzērienu un tāpēc tika nolemts dzērienu pildīt stikla pudelēs ar etiķeti nevis mucās kā to darīja agrāk. Apmēram tajā pašā laikā sākās zinātniskais darbs lai konstatētu kas ir tie faktori, kāpēc tieši Konjaka pilsētas apkārtnē sanāk visideālākais dzēriens. Tā laika ģeologs Kokans (Coquand) pierādīja likumsakarību kas būtiski ietekmēja konjaka kvalitāti. Viņš konstatēja, ka viegli kaļķainā augsne, kāda ir konjaka pilsētas apkārtnē, brīnišķīgi regulē mitruma daudzumu un tieši ietekmē vīnogulāja ražu, kas gala rezultātā atsaucas uz dzēriena kvalitāti. Šis augsnes tips tiek dēvēts par „Champagne” un tā ir samērā līdzīga ar Champagne reģiona augsnei, kas atrodas Francijas ziemeļos. Ja godīgi, ģeologs faktus atklāja pavisam nejauši, piedaloties dzelzceļa celtniecībā.
1890. gadā gandrīz visus vīnogulājus iznīcināja kukaiņi parazīti. Konjaka ražošanā iestājās pilnīga krīze. Tikai 20 gadsimta sākumā atdzima konjaka ražošana.
1909. gadā Francijas valdība izdeva dekrētu par konjaka kvalitātes kontroli (AOC – Appellation d’Origin Controlee).
1936. un 1939. gadā Francijas valdība izdeva dekrētus, kas noteica labvēlīgo teritoriju (saīsinājumā CRU – jeb augstas klases augsni), kurā var tikt ražots dzēriens ar nosaukumu „konjaks”. Šī teritorija aizņem 80 000 h.
1972. gadā tika pieņemti termini, kas norāda konjaka vecumu.

(no www.bar.lv)

Arī gruzīnu brendiju, jeb, ieraduma pēc – konjaku klāstā labāki skaitījās tie, kas pudelēs pildīti tieši Tbilisi, un uz kuru etiķetēm bija lieliem burtiem rakstīts SAMTREST. Šodien grafisks – vēsturisks ieskats dažos populāros Gruzijas produktos.

Короче, Отборный. Vēl viena smuka, zeltā spīdoša konjaka etiķete no astoņdesmitajiem. Garšu, goda vārds, neatceros.

Armēņu konjaki tika slavēti par savu mīksto garšu, vismaz gludāku un maigāku kā gruzīnu un noteikti – kā azerbaidžāņu. Protams, tautai galvenokārt bija pieejami 3* , retāk 5* konjaki, šādi te – pavisam reti.

Maza piezīme. Ja vērīgi ieskatās etiķetē, tad redzams, ka pudelēs konjaks ticis pildīts Maskavā, nevis Erevānā. īstenie feinšmekeri uzskatīja, ka Maskavā pudelēs salej vells zin` ko, un svētku galdu vislabāk rotāja no Armēnijas vests konjaks местного розлива. Tiesa, arī šim, Maskavā pildītajam, nebija ne vainas. Cena – 20 rubļi. Vidēja laboranta alga tolaik bija 90 – 110 rubļi mēnesī… Studenta stipendija – 40 rubļi.

Teksts te gandrīz lieks. Lielupe pie Valteriem, Stāmerienas pils un Latvijas PSR Operas un baleta teātris.

(J.Poiša foto)

(N.Lauča foto)

(L.A.Raskina krāsu foto)

Turpinot archiva revidēšanu, atradu vēl divas piecdesmito gadu pastkartes. Pirmā ir mīļi nosaukta vienkārši – Iecavas upe. Otrajā redzams Filharmonijas skvērs – atvainojiet, Līvu laukums un LPSR Valsts Krievu drāmas teātris. Rīgas Krievu drāmas teātris. M. Čehova Rīgas Krievu teātris. Lai nu kā, jauki vērot liegajā vasaras vējā līgojam palmu zarus!!!

(D.Gedzjuka foto)

(V.Upīša foto)