Šim kadram fonā pie tas skan R.E.M. – “Super men”

Vidējais Latvijas iedzīvotājs pēc 2009./2010. gada ziemas ;-)

Pēdējās nedēļas vadu The Office (US) zīmē. Kā cilvēkam, kas daudz laika pavadījis blakus amurikāņiem un labi zin jamo tikumus un ne tikai tikumus (esmu padziļināti iepazinis amurikāņu ofisa vadības stilu tepat Rīgā un vēl šur tur), šis seriāls man izsauc stipru personāžu atpazīstamību un līksmu grudzināšanu gandrīz katrā sērijā.

Ofisa bosu tēlo Steve Carell un pēc minētā seriāla iepazīšanas es ar mazliet citu skatu pavērtēju divas filmas – Bruce Almighty un Evan Almighty.
Vairāk gan biju pārsteigts par Steve Carell “neatpazīstamību”. Man ir slikta redzes atmiņa, īpaši slikti atceros sejas, bet ofisa boss man nu nemaz neasociējās ar šajās filmās redzēto aktieri. Tas laikam nozīmē, ka minētie kinodarbi nemaz nav tik slikti, vai ne?

Bruce Almighty

Evan Almighty

Video atrodami zemāk. Lieli.

Mamma Mia

Be Kind Rewind

Es novērtēju uz 8 no 10. Kāpēc 8? Tāpēc, ka latviešu filmām joprojām ir tāda nelāga vaina – to stāstu nemākam tā lāga izstāstīt. Bet varbūt tas tikai man tā škiet.

Man patika. Par šprotēm patika, un bez Skrastiņa tā filma būtu ievērojami patētiskāka :) Nu un par ādas mētelīti finālā bija īpaši jauki.

Papildināts: Intervija ar Jāni Reini SpotNet`ā

Tā kā man pret šo projektu (lielfilmu “Rigas sargi”) ir dziļas simpātijas, tad te būs mana fotožaba.

Iesaku iet, lai nesanāk darīšana ar sarkano vīriņu! ;-)

Pirmkārt jau nu katram vajadzētu noskaidrot, kas, mājās esot, ir primārais – skatīties mūziku vai klausīties kino :)
Tā kā es sevi uzskatu par vecu audiofīlu (nē, tā nav nosliece uz izvirtībām, tas ir mazliet kas cits, teiksim, mūzikas kvalitātes mīlēšana), tad man primāra bija mūzikas skanēšana mājas AV sistēmā. Stereo režīmā. Kad pienāca laiks atdot draugiem izkurtējušās senajos 80-jos gados iegādātās Peerless skandas, sāku domāt par jauna komplekta iegādi. Apbruņojos ar saviem mīļākajiem audio diskiem un devos kaitināt Rīgas HiFi un HighEnd salonu pārdevējus.
Disku komplekts bija sekojošs:

Pink Floyd: Dark Side Of The Moon (MFSL UDCD517 Original Master Recording AAD)

DIRE STRAITS: Brothers in Arms (1985, Warner, ADD)

Bize-Schedrin: Carmen Suite, в исполнении камерного оркестра “Виртуозы Москвы”, дирижер В.Спиваков (Мелодия SUCD 10-00102, 1984/1990 DDD)

Al Di Meola, John McLaughlin, Paco de Lucía: Friday Night in San Francisco (1980 SONY AAD)

TONY SCOTT: Music for Zen Meditation (1964/1995 Polygram AAD)

Kas tad mums te sanāk? Pirmkārt jau protams nav pārstāvēta vokālā mūzika. Ja neskaita Marku K un ansambli. Bet, piedod man Plasido, Lučāno un Inese, es tiešām neesmu vokālās mākslas pārmērīgs cienītājs. Ja nu tikai Makferinu – dzīvajā, operā…

Pink Floyd – katrs pats labāk zin, kā šim diskam ir jāskan, bet mani nesaista remāsterētie daudzceliņu varianti. ŠIS disks skan tieši tā, kā to vēlējās paši mūziķi un ko studijā bija spējīgs paveikt Alans Parsons.
DIRE STRAITS. Labs disks – gan gaisīgas instrumentālās pasāžas, gan mazliet “rokmūzikas”.
Spivakovs un Virtozauri. Viens no lieliskākajiem paraugiem, kā var iedabūt kompaktdiskā izcilu orķestra dinamiku kopā ar ārkārtīgi detalizētu kamerorķestra instrumentu lokalizāciju. Nerunājot jau par izcilo spektrālo dažādību – no bungām un kontrabasa līdz perkusijas grupai – trīsstūris, kastaņetes…
Ä¢itāru trio. Tikai patiesi laba akustika spējīga panākt visu trīs ģitāristu akustisko pozīciju izvietojumu telpā, un ja jūs vēl spējat dzirdēt Meolas piedurknes švīkstēšanu pret ģitāras korpusu un Pako pirkstus bungājam pa ģitāras stīgām…
Tonijs Skots. Antīks ieraksts, rakstīts uz 2 ceļu stereo lenšu magnetofona. Bet… ja ieklausās, tad dzird mūziķu elpu…

Bruņojies ar visu šo komplektu, sāku iztaujāt salonu pārdevējus. Mērķis bija sekojošs – atrast 5.1 akustikas komplektu, kura frontālās tumbas, pieslēgtas pie vidējas klases stereo pastiprinātāja (manā gadījumā tas bija mazs un smuks NAD 2 x 25W , neatceros, kurš tieši modelis) ar nelielu jaudu, sniegtu apmierinošu sniegumu audiofīla ausīm. Kad nu bija izklausītas B&W (nē, ne jau Nautilus vai 800-ā sērija, tikai 700-ā), un, ar akmens dieviņa cienīgu seju (nevar tak teikt, ka man budžets sanāk tikai vienai tumbai un vēl vadiem) iziets no attiecīgā salona (Audiostars), devos mazliet pieņemamāku cenu virzienā. Tannoy arī uzreiz atmetām, pievērsos Monitor Audio. Elkorā ir pieejamas. Tak` bronzas sērija man nepatika, Gold bija nepaceļama. Beigās paliku pie Phonar, pie tam divjoslu papīrnieces no Phonar man patika labāk, bet tās bija tikai pieejamas kā stereopāris. Rezultātā paliku pie P30S priekšai, Bipol1000 aizmugurei, Centric2S centram un AS100 basiem. AS100 gan ir vienu līniju zemāk, ar P sērijas priekšu būtu tā kā jākombinē AS1000, bet pie maniem telpu izmēriem pilnīgi pietiek arī ar AS100. Šī sērija gan nu jau ir OOP, bet interesenti var paskatīties uz aizmugures bipolārajiem skaļruņiem te. Sabs. Priekša. Centrs.
Jāsaka, ka šis komplekts mani joprojām apmierina, kaut arī brīžiem gribās noraut vadus no Pioneer 800-ās sērijas resīvera, un paklausīties parasto stereo caur kaut kādu vecu mosfetnieku vai lampu aparātu. Bet… katram taču savs, vai ne?

Reklāma:

Dziesma