UL MIGA

* rakstīju šo žurnālam NEXT vai HighEnd tā ap 200… gadu. Gan jau ka ne vēlāk par 2003. gadu. Nolēmu pats atcerēties, ko toreiz rakstīju, un arī te ar citiem padalīties.

Pēteris Tiratrons

“Atpakaļsvārstības”

Kad Redaktors man deva iespēju uzrakstīt rakstu High End žurnālam, uz brīdi jutis apmulsis. Nē, ne jau tāpēc, ka tēma būtu sveša. Šeit tieši būtu kur izvērsties. Tomēr izvērsties tieši negribējās, gluži otrādi – gribējās tā lakoniski. Pāris lampas, kvēle no akumulatoriem, turntable uz kapakmens, tonarms glicerīna vannā un basa labirints iebūvēts kamīna vietā. Skaisti, vai ne? Tas nekas, ka neviena valodas komisija nesaprot. Savējie sapratīs. High End – tas ir sinonīms vārdam “savējie”. High End – tas nav alus vai viskijs, tas ir brendijs, armanjaks vai konjaks, cigārs vai labāk pīpe, bet High End ir arī iespēja darīt visu ko vēlies, jo High End dziļākā sūtība ir izsakāma frāzē “man patīk”.

Nu, re, aizrakstījos, gribēju lakoniski, bet… nu, bet taču lakoniski nevar, lakoniski – tas vairāk uz metālapstrādi velk, nevis uz smalkām un gaisīgām lietām. Lūk, piemēram, mājas kinozāle. Pie īsta haienda piederīgs ir viss komplekts ar Lord of the Rings kolekcijas filmām speciālajās kastēs ar skulptūriņām. Tas nekas, ka tehniski šie ir vieni no visu laiku kvalitatīvākajiem DVD-Video diskiem, kas jebkad rūpnieciski izdoti. Bez figūriņām tas nav haiends. Haiends ir tieši un tikai ar figūriņām. Jo patīk. Patīk Gollums ar zivi, patīk, kā šis sēž uz manas kamīna malas. Sievai gan nepatīk. Putekļus krājot un bērnus baidot. High End mūžīgā problēma – sadzīvošana ar ģimeni. Ja pietiek naudas jaunām tumbām, tad nepietiek pamperiem. Ja pietiek abiem, tad ģimenei nepatīk kapakmens, ko tu esi sarūpējis, lai izveidotu pamatni savam vinila atskaņotājam. Nu nesaprot tie radinieki, kas dzīvo kopā ar tevi, ka tā puiša radinieki, kas 1876. gadā Lielajos kapos raudāja pie šīs marmora plāksnes vairs sen jau nenāk un neraud, ka tā plāksne tev daudz vairāk vajadzīga, lai klausītos veco labo Dark Side of the Moon. Viņi saka, lai metot to vinilu laukā un ņemot CD, zem tā neko likt nevajagot. Bet tak neskan tas CD. Ko tad lai es daru, lai E-Bejā pērku Mobile Fidelity Original Master Recordings sērijas disku ar zelta pārklājumu? Par 300 dolāriem? Nav labāku Dark Side of the Moon izdevumu par tiem no Mobile Fidelity. Nav. Un tie bija saražoti tik maz, ka tagad visiem nepietiek. Tas ir attieksmes jautājums. Kā lai es nopērku The Beatles Abbey Road vinila albumu šodien? Veikalā? Interneta laikmetā? Protams, Mobile Fidelity var atļauties vest analogo ierakstu ar kurjeru pāri Atlantijas okeānam. Original Master Recordings – tas nozīmē, ka studijā sešdesmitajos gados ar Sera Džordža Martina roku samiksētais oriģināls netiks iestumts datorā, aizsūtīts kā fails pa e-pastu un otrā galā, gandrīz kā ņirgājoties, ierakstīts vinila platē. Nē, ja jau High End, tad AAA vai AAD, tātad, Analogs ,Analogs, vēlreiz Analogs un tikai pašās beigās varbūt digitāls. Paskat, kā rakstīja simfonisko mūziku tajā pašā PSRS. Nekāda kapitālisma, rakstīja īstenībā sev. Studijas, tehnika, ja padomā, bija bez maksas. Ejot uz salonu paklausīties jaunu skaņu, vienmēr ņemu līdz ar tās pašas Mobile Fidelity inženieru palīdzību tālajos astoņdesmitajos rakstīto Bize-Ščedrina Karmenu. Spēlē “Virtuozi Moskvi”, pie diriģenta pults Vladimirs Spivakovs. Kas par sasodītu dinamiku un lokalizāciju, kas par pietāti pret interpretāciju un instrumentiem. Atliek tikai žēli pūst un pielietot vienmēr aktuālo frāzi: “Jā, agrāk, tad gan bija, tagad tā vairs netaisa”… Neticat? Re, pirms pāris gadiem veikalā pirkts vinila dubultalbums ar The Beatles dziesmām. Uzsildām atskaņotāju, paņemam no plaukta to pašu mūzikas plati – mūzika no multfilmas ”Yellow Submarine” un uzliekam vienu un to pašu dziesmu. Kaut vai to pašu tituldziesmu – Yellow Submarine. Nu neskan tas 21. gadsimta vinils. Cipars ir bijis pa vidu. Viss kļuvis dzelžains. Īsts melomāns vienmēr izvēlēsies vinilu, ne kompaktdisku. Vinilu klausās, vinilu “neuzliek”, “neieslēdz”, “nepalaiž”, lai “’ļerkšķ fonā”. Nemaz nerunāsim par tādu skaņas avotu kā krāmu tirgū nopērkamajiem kompaktdiskiem. Tāda sajūta, ka pagrīdes rūpnīcā tos gatavo, skaņu pārrakstot no tālajos astoņdesmitajos gados pie Lapinska iegādātas kasetes. Ir pat aizdomas, ka Jura kasete varētu skanēt labāk.

Tā jau nav, ka raksta autors ir absolūts digitālā noliedzējs. Protams, ka kvalitatīvam kompaktdiskam nav ne vainas. Tas tomēr ir izjūtu, ne saprāta līmeņa jautājums. Kāda jēga klausīties uz vinila jauno U2, ja tas ir ierakstīts, miksēts, māsterēts un izlaists viscaur ciparu formātā. Autoram sāp jau drīzāk vecais labais analogais izejmateriāls, kas bieži tiek ciparu veidā nekvalitatīvi pavairots, pārizdots, pārveidots. Bet ir arī paradoksāli izņēmumi. Piemēram, tas pats Dark Side of the Moon Anniversary edition Super Audio CD ar 5.1 remiksu lielai daļai šķiet galīgi nebaudāms, toties nav dzirdēts neviens slikts vārds par SACD formātā pārizdotajiem Peter Gabriel diskiem vai DVD-Audio formātā iznākušo klasisko QUEEN – A Night at the Opera. Dīvaini, bet šķiet, ka skan pat labāk.

Tā nu sanāk, ka Audiofīls dzīve ir gauži grūta. Nav ko klausīties. Ne jau velti oriģinālie, tālajos septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados ražotie vinila diski, kas nav tikuši spēlēti, izolēs kļūst ar katru dienu dārgāki. Ne jau velti īstens Audiofīls, pērkot kolekcijas vinilu, jautās – “kur spiests?”. Izrādās, ka ir liela nozīme, vai tas pats Dark Side of The Moon ir izgatavots Japānā, Anglijā, ASV vai Vācijā. Dažādas rūpnīcas, dažādi darbgaldi, atšķirīgs plastmasas sastāvs, atšķirīga skaņa. Tā nu tas ir. Ja jūs tam neticat, jūs neesat Audiofīls un velti jūs tik tālu šo rakstu izlasījāt…

Tā nu sanāca, kā sanāca, un sanāca lielākā daļa raksta man par mūziku. Ar kino ir mazliet citādāk. Diez vai kāds vēlēsies skatīties “Mūzikas skaņas” vai “Vējiem līdz” no oriģinālā celuloīda ar mono skaņu un tā sašvīkāta, ka rodas tropiskās lietusgāzes ilūzija. Čerkstošu vinilu mēs esam gatavi klausīties daudz labprātāk.

Ja redaktors ļaus, par kino parunāsim nākamreiz.

Vārdnīca:

Vinils – slengā tā sauc parastās melnās apaļās skaņu plates
Haiends – ekskluzīva audio tehnika, citādi runājot – morāls attaisnojums tērēt neattaisnoti lielu naudu par audio-video tehniku, kuras kvalitāti nespēj novērtēt jūsu ģimene, lielākā daļa apkārtējo izņemot dažus pazīstamus audiofīlus.
Audiofīls – cilvēks, kas vienmēr atradīs iemeslu nomainīt kādu savas audio tehnikas kasti pret citu kasti, kā likums – dārgāku.
Turntable – vinila atskaņotāja mehānisms – kaste ar ripu, kas griežas att1ecīgi 33 1/3 apgriezieni minūtē vai 45. 78 apgriezieni minūtē nav nekāds haiends.
Tonarms – detaļa, kas vinila atskaņotājam tur skaņas noņēmēju jeb galviņu ar adatu. Gara svira ar dažādām smalkām regulēšanas iespējām, ideāli, ja ar minimālu masu un lielu inerci, bet fizikas likumus jau neapmānīsi…
E-Bay – lielākā Interneta izsoļu vieta (lapa) www.ebay.com
www.mofi.com – Mobile Fidelity Sound Lab.
Lapiņš – viņš arī Juris Lapinskis – viens no skaņu ierakstu frontes leģendārajiem cīnītājiem tālajos 20. gadsimta astoņdesmitajos gados.

Ieskrāpēts un iekategorizēts kā Par augsto. You can leave a response, or trackback from your own site.