UL MIGA

Lielākā ziņa šodien noteikti bija par to, ka gulbjiem velkot uz ūdeni. Nu, taisnība jau ir, gulbji nav manīti kokos sēžam vai uz staba galā ligzdā perējam. Tāpēc atgādināšu vienu vecu krievu rakstnieka Ivana Krilova fabulu.

Līdaka, gulbis un vēzis

Kur naida gars starp biedriem rūgst,
Kur lietā saticības trūkst,
Tur darbi nevar iet no rokas
Un sekmju vietā būs tik mokas.

Reiz vēzis, gulbis, līdaka
Bij vezumu aizvest apņēmušies,
Un visi trīs tur iejūgušies,
Tie lien no ādas, bet nekā!
Tiem vezums nekust ne no vietas,
Kaut gan tas gluži viegls šķietas:
Jo gulbis raujas mākoņos,
Un līdaka velk ūdeņos,
Bet vēzis rāpjas atpakaļu.
Kas vainīgs, kam ir taisnība – kas mums par daļu?
Bet vezums, dievamžēl,
Tur stāv šo baltu dienu vēl.

Ieskrāpēts un iekategorizēts kā Par augsto. You can leave a response, or trackback from your own site.