Visi iet mājās…
Leģenda vēsta, ka sešdesmito gadu beigās grupas THE WHO ģitāristam Pītam Taunsendam vēlu vakarā piezvanījis, šķiet, Ēriks Kleptons. Bijis, iespējams, viegli ierāvis, un dvesis klausulē: “Pīt! Es nupat biju klausīties to čali. Tās ir beigas. Finita. Kaput. Конец. Mēs visi varam iet mājās.”
TAS čalis esot bijis Džimijs Hendrikss.
Tiesa, TIK traki jau nav un nebija, neviens mājās neaizgāja. Visi stāsta varoņi, izņemot pašu Hendriksu, joprojām nes mākslu tautām. Re, Pīts nupat muzikālo datorprogrammu izgudrojis. Tā raksta ziņu lentās. Arī Ērikam viss, liekas, ir OK. Ferrari kolekcija papildinās regulāri.
Tas bija ievads. Tagad – par lietu. Apmeklēju ģitārvirtuoza Tommy Emmanuel koncertu. Nu, ne jau tā, ka visi iet mājās, bet kārtējo reizi pārliecinājos – ja cilvēkam “mūzika nāk no iekšām”, tad šis viens cilvēks ar ģitāru var veselu Kongresu nama zāli (pilnu) uz divām stundām piesaistīt sev pilnīgi. Par pašu kongresu namu vairāk jau iepriekš uzrakstīju.
Un vēl. Tomijs, kaut spēlē dzīvajā, tehnoloģijām seko. Koncerta vidū Tomijs pajokoja: “Šo skaņdarbu es nesen sacerēju. Neesmu vēl ierakstījis. Bet jūs to varat noskatīties JūTūbā”
Te gan ir mazliet cits skaņdarbs, bet arī nupat dzirdēts. Un beigās – par koncertu – četri ar pusi Piloti. Nu nebija vajadzīga tā viņa draudzene, kaut arī nedziedāja slikti. Bet tie tik` mani 2c, citam varbūt šķita normāli. Lai nu būtu.