UL MIGA

Lou Reed: New Sensations (RCA, 1984)
Art & Photo: Warin Abbott

KRAFTWERK: Computer World (Warner, 1981)

Al Cooper: I Stand Alone (Columbia, 1969)
Design: Bob Cato, John Berg, Al Cooper
“Liberty”by Sandy Speiser & Don Hunstein

SUPERTRAMP: Breakfast in America (A&M 1979)
Design: Mickey Haggerty
Concept & Art Director: Mike Doud

Supertramp man joprojām šķiet interesanta grupa - Hodžsona falsets kopā ar šūpīgi-pulsējošajām taustiņdēļu ritma struktūrām grupas skanējumu padarīja momentāli atpazīstamu un interesantu.
(more…)

ELTON JOHN: Captain Fantastic and the Brown Dirt Cowboy (1975, MCA)

Pats pirmais Sera Eltona Džona albums, ko turēju rokās visā tā krāšņumā mani tolaik iespaidoja … visnotaļ. Šķiet, ka vēl ir saglabājusies rūtiņklade, kurā ar drebelīgu septītklasnieka roku pārrakstīti albuma iekšvākā atrodamie dziesmu teksti. Kā jau lielākā daļa 70-o gadu Eltona dziesmu ar Bernie Taupin tekstiem — tie likās interesanti, un inteliģenti, un aizgrābjoši. Bez tam tolaik nebija (man nebija) ne mazākās sajēgas par Eltona seksuālo orientāciju (kas man gan arī šobrīd ir dziļi vienaldzīga), un tā bija viena no pirmajām rietumos spiestajām vinila platēm, ko vispār turēju rokās. Pati pirmā, lai cik tas dzīvaini nebūtu, bija King Crimson - ja nemaldos, Islands, bet — ne tad man tā patika, ne arī vēlāk esmu fenojis par Fripa daiļradi. Cienīt cienu, bet neaizgrābj… Laikam albuma vāks nepatika… Toties dažas dziesmas no fantastiskā kapteiņa varu klausīties vēl un vēl un joprojām :)

(more…)

Tiešām nezinu, vai sers Eltons iespaidojās no Oza zemes burvja, bet droši zinu, ka Bītlu panākumi konceptalbumu ziņā (tolaik) jauno un ambiciozo Eltonu iedvesmoja gan. 1973. gadā veikalu plauktos nonāk, iespējams, visslavenākais Eltona Džona albums “Goodbye Yellow Brick Road“. Faktiski - dubultalbums. Reāli - vesela slavenu singlu kolekcija. “Candle in the wind”, “Saturday Night’s Alright for Fighting”, “Bennie and the Jets”, “Funeral for a Friend/Love Lies Bleeding” un tituldziesma “Goodbye Yellow Brick Road”.

Rezultāts likumsakarīgs - albums nonāk topu pirmajās rindiņās abpus Atlantijas okeānam. Savukārt albuma vāks - nu, kāds nu ir, tāds ir, glīts, manuprāt. Tiesa, pirmais Eltona LP, kas nonāca manās rokās, bija ar vēl garāku nosaukumu un pat ekstravagantāku vāku. Bet par to - nākamajā rakstā.

Sekojot ziņām, pamanīju vienu AUDI konceptu, kas varētu mani ieinteresēt. Tā kā man patīk vai nu kas liels un kantains (Land Rover vai Pajero) vai mazs un omulīgs un apaļš (Jaunais Outlander), tad AUDI Cross Coupe Quattro varētu būt tas, ko labprāt redzētu dabā. Baidos tik par cenu un par to, ka pie mums tas nonāks ne jau nu tuvākajā laikā. Tikai - kur tam pieskrūvēt numura zīmi (priekšā) - tā, lai nesabojātu skatu? :)

The Beatles: Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967, Capitol)
Design: Jann Haworth and Peter Blake (Grammy Award for Best Album Cover, Graphic Arts)

Domāju, ka šis albuma vāks bija savā ziņā rekordists. Visdārgākais, visrevolucionārākais, vispompozākais, vis, vis, …
Albums nereti tiek dēvēts par visu laiku nozīmīgāko albumu rokmūzikas vēsturē. Te gan var pastrīdēties, vai “Dark Side of the Moon” ir mazāk nozīmīgs, vai arī, piemēram, “Never Mind The Bollocks, Here’s the Sex Pistols”. Galu galā, par to var palasīties paša galvenā mūzikas žurnāla (khm) RollingStone apkopotajā visu laiku 500 nozīmīgāko albumu sarakstā.
Par pašu The Beatles albumu var visnotaļ plaši izlasīt Wikipēdijā.

Savukārt zemāk atļāvos iekopēt visu uz vāka redzamo tēlu, personu un objektu sarakstu…
(more…)

Es īsti nezinu, vai man gribētos atgriezties analogajā laikmetā. CD, DVD-A, SACD, mp3, … ir šiem formātiem savas priekšrocības. Un dzīvu skaņu jau klausāmies koncertos. Bet! (c) - ir viena lieta kas mani joprojām fascinē. Tie ir veco vinila albumu vāki. Toreiz to izmēri bija tādi, kas atļāva radīt patiesi mākslas darbu cienīgu noformējumu, un mākslinieki, mūziķi, fotogrāfi un izdevēji patiesi strādāja pie albumu noformēšanas. Bija jau arī smieklīgi un tizli vāki, bet bija daudz kā interesanta. Izmantojot savu kolekciju, internetu, gadiem krāto pieredzi, ko esmu smēlies no sava tēva, Moņa, Lapiņa J., Mārtiņa S., citiem 70-o un 80-o gadu Latvijas melomāniem, tad nu ar šodienu sākšu publicēt albumu vākus, vērtējot tos kā mākslas darbus un laikmeta liecību. Protams, ka bieži tiem ir arī papildus vēsture. Katram sava. Šodienas tēma - Abbey Road. Brīdī, kad es pats nostājos šīs ielas malā un pārgāju zebru, jutu, ka viens no ceļojumu sapņiem ir piepildīts. Paliek tikai tādi sīkumi - Great Wall, Sidnejas opera, Empire State Building, Golden Gate Bridge, galda kalns Keiptaunā u.c. ģeogrāfiski attālas vietas. Un nu - pie lietas, tas ir, vākiem.

The Beatles: Abbey road (Capitol/EMI) 1969
Vāka foto: Ian MacMillan
(c) Apple Corps Ltd.

Bītlu nozīme mūzikas vēsturē ir tik nenoliedzama, ka samērā ilgi citiem pietrūka drosmes šo simbolu izmantot, bet saņēmās tomēr:

NEW YORK CITY: Soulful Road
Chelsea, 1973
Design: Big Cigar
Photo: Ian MacMillan

RED HOT CHILI PEPPERS: The Abbey Road EP
EMI-Manhattan, 1988
Design: Abrahams Pants, Photo: Chris Clunn

Šobrīd veicu retrospektīvu muzikālu ceļojumu laikā. Klausos visus zviedru grupas ABBA albumus hronoloģiskā secībā. Secinājums ir tieši tāds, kādu es biju jau iedomājies - šīs grupas muzikālais potenciāls un veikums bija tik liels, ka tīri vai žēl to dažu gabalu, manuprāt, no šodienas viedokļa ne pašu interesantāko, kas allaž tiek spēlēti radiostacijās. ABBAs agrīnajos albumos ir gana daudz eksperimentālas mūzikas - regejs un pat kas rokam līdzīgs, nu, pieņemsim, ne gluži rokam, bet glitter rock (a la SWEET). Toties ABBAs 1977. gada albumā, kas tā arī saucas - The Album, atradu skaistu dziesmu, kuras teksts mani nez kāpēc paņēma.

Vārdus un mūziku skatīt zemāk.
(more…)

Enemy of the State (1998)

Režisors: Tony Scott (Top Gun, Beverly Hills Cop II, The Last Boy Scout, Crimson Tide, Spy Game, Man on Fire, Deja Vu).
Lomās: Will Smith (Men in Black, Wild Wild West, I Robot, Hitch), Gene Hackman (The French Connection (saņēmis Oskaru), Unforgiven (saņēmis Oskaru), Heartbreakers un vēl simts citu filmu), Jon Voigt (Coming Home - Oskars, Midnight Cowboy, Runaway Train), Lisa Bonet (Angel Heart, High Fidelity), Jack Black (The Holiday, Envy, High Fidelity).

“In God we trust. The rest we monitor.”
Filma ir par ārkārtīgi sensitīvu jautājumu - cik tālu valsts un specdienestu kontrole drīkst ielauzties privātajā telpā, vai visaptveroša informācijas analīze nevar nodarīt ārkārtīgu ļaunumu, ja tās izmantošanā roku pieliek savtīgu iemeslu dēļ. Un filma ir uzņemta nu jau “tālajā” 1998. gadā. Kas tad mainījies kopš tā laika? 9/11. Londona. Jūrmalgeita. Jaunalksne un Saknītis. Vispārēja drošības paranoja ASV un Eiropā, kiberterorisma draudi, aizvien jauni likumdošanas akti, kas liek telekomunikāciju operatoriem glabāt aizvien vairāk datu par saviem klientiem. Faktiski šo filmu atkal un atkal vajadzētu rādīt visiem MK darbiniekiem un deputātiem. Ne jau velti arī mūsu pašu tīmekļa diskusiju vietā tehnika@… šis jautājums tiek visumā bieži cilāts.
Par filmu - kāds kongresmenis ir tik ļoti ieinteresēts “izdabūt cauri” labojumus likumdošanā, kas ļauj aizvien lielāku patvaļu elektroniskajā izsekošanā, ka nekautrējas šī “cēlā mērķa un Valsts drošības” vārdā nogalēt savu politisko pretinieku. Tak viena nelaime - šis gadījums tiek nejauši uzfilmēts. Un filmas kopija nonāk par to nemaz nezinošā melnādainā advokāta Robert Clayton Dean (Will Smith) iepirkumu maisiņā. Kas notiek tālāk? Tālāk pa viņu tiek bliezts ar visu NSA rīcībā esošo elektronisko arsenālu. Un ne tikai.
Beigas jau it kā laimīgas, bet …

Tradicionālais citāts:
“- What the hell is happening?
- I blew up the building.
- Why?
- Because you made a phone call.”

Jāsaka, man šis projekts patīk. Protams, ir zināma skepse par to, ka jāmaksā naudiņa. Tomēr projekts ir eleganti izdomāts un pamatots. Kaut vai par sagatavošanas darbu vien kolektīvs ir pelnījis kādu honorāru. Pie tam pasaulē ir gana daudz ekspresīvāku un atvērtāku nāciju par latviešiem. Es laikam piedalīšos!