Šo stāstu pašrocīgi rakstīju – ideja gan liekas ka bija aizgūta no kāda krievu satīriķa – pirms akurāt desmit gadiem.
Stāsts par lāču medībām
Reiz, agrīnās perestroikas dienās, kad tikko panesušies bija kooperatīvi, kaut kur pie Pēterpils, bet ne gluži pilsētā, jautrie komjauniešu funkcionāri nodibinājuši bij medību kooperatīvu ar cēlu mērķi: atvērt eiropiešiem Krievijas āres un dot iespēju par lielo kāpostu konvertējamā valūtā atšaut pa kādam mirlīgam meža zvēram, kas gan Pēterpils pievārtē nebija pārāk daudz.
Tā nu kādu dienu pie šiem ierodas kāds bundess *, bruņojies kā Rembo cīņai ar krievu ienaidniekiem, un paģērē tautiešiem, ka maksās teju 10 000 Dm, bet lai noorganizē šim riktīgu krievu brūno meža ķēniņu, ko nolaist no kātiem.
Tādu dzīvnieku, protams, Pēterpils pievārtē neatrast, bet ej nu to iestāsi bundesam, kurš visu mūžu dzīvojis ar domu, ka Krievijā lāči pa ielām staigā un tramvaju kustību traucē. Pirmais risinājums protams ir raksturīgs brāļu tautai – pirms lielās medīšanas ir kā nākas ‘jāiesildās’. Aizved tad nu bundesu uz medību namiņu un sāk tā labi iesildīt. Šis, nabadziņš, alus dzērājiņš, pie krievu iesildīšanās nav īsti pieradis, un viens divi gar zemi. Nekavējoties tiek sasaukta kooperatīva direktorāta apspriede un domā, ko darīt. Naudiņas protams gribās dabūt, bet lāča ta nav. Šie nu nolemj, ka jāturpina bundesu ‘sildīt’, mož ka šis par lāci aizmirsīs. Otrā rītā bundess sarkanām acēm, pac kā lācis, pohains bet nelokāms kā reihstāga aizstāvis – vai nu lāci, vai naudu neredzēt. Šim nu ieklārē, ka dzinēji mežā ie izsūtīti, bet ķepainis esot labu gabalu jādzen, tā ka lai labāk uzliek ielāpu. Ielāps sanāk, kā tas nepieradušam gadās, par lielu, un otrā diena ar saglābta. Kooperatīva vadību tomēr māc nelabas domas, ka ar to nebūs līdzēts, un līdz nāvei bundesu nodzirdīt ar nevar, tad mēsli būs vēl lielāki.
Te pēkšņi viens atcerās, ka pie zoodārza esot kaut kāds būcenis, kur tur vecus dzīvniekus, kurus īsti tautai vairs pat rādīt nevar, bet šie vēl paši akurāt nost nesprāgst. Un, ak tavu laimi, tur pat ir kāds visnotaļ cienījama vecuma lācis, ko šamie ir ar mieru iznomāt. Kooperatīva darbinieki pat sola, ka mēģinās to lietu līdz asinsizliešanai nenovest, ka tik bundess lāci dabū redzēt, tad jau kaut ko izdomās. Sacīts – darīts, trešās dienas rītā šie atved lāci treilerī uz purvu, pamodina bundesu, iestutē šamo krūmā, un lai gaida lāci. Vienu lietu gan nebija ieplānojuši, un vēl vienu nebija uzzinājuši. Darbība, kā jau teicu, norisinājās pietiekoši civilizētā vietā, un torīt pa meža taciņu savā ikdienas maršrutā bija devies vietējais pastnieks uz sava vellapēda.
Kā jau tam bija jānotiek, šamais, protams, braucot uz takas satiek lāci.
Visu mūžu nobraukājis pa apkārtnes sādžām, un nekad neko bīstamāku par ciema suņiem neredzējis, pastnieks ir galīgā autā, un, pametis savu vellapēdu, kā arī pasta somu ar visām ‘Pravdām’ un ‘Izvestijām’, ņem baigo vagu. Otra lieta, ko nebija uzzinājuši brašie medību organizētāji, bija tas, ka lācis zoodārzā bija nodots no cirka, kur bija aizlaists pensijā. Lācis, tātad, ierauga pamesto pastnieka braucamrīku, atcerās jaunību, uzsvempjās virsū, un rullē tālāk pa taciņu.
Nabaga bundess, krūmā iestutēts, negantas pohas mocīts, salstošs, drūmi blenž rīta miglā, un pēkšņi ierauga, ka virs rīta miglas plēksnēm iznirst lāča profils ar pastnieka cepuri uz ausīm, un vienmuļu skaņu ‘Čīk… čīk…’ pavadīts, līgani tuvojas teitoņu pēctecim.
Tas nu krievu šnabja novārdzinātajam bundesam esot bijis par daudz. Skaļi saukdams pēc palīdzības (medicīniskās) un vēl viena degvīna, bundess esot no meža pazudis un arī naudu atpakaļ nav prasījis.
Tiesa, arī kooperatīvs neesot vairs ilgi funkcionējis – vietējie iedzīvotāji esot pret lāču ievazāšanu protestējuši. Tā lūk !
* ‘bundess’ – Vācijas Federatīvās Republikas iedzīvotājs
